Gunāru Astru atceroties un par kapitālismu domājot Oktobris 22, 2011
Posted by vilcins in Sabiedrība.8 comments
Gunāra Astras 80. dzimšanas dienas atcere man ir ļoti nozīmīga diena. No Atmodas laikā pavadītās bērnības laikiem Astras vārds saistīts ar uzstājīgu taisnprātību. Nevaru teikt, ka daudz par viņu zinātu, bet vienmēr bijusi sajūta, ka šis cilvēks spēja iestāties par savu pārliecību, bez tam, bez jebkādas skaidri redzamas iespējamības, ka viņa nostāja varētu ko fundamentāli mainīt apkārtējo uzskatos un sistēmā kopumā.
Tāpēc, nolēmu vispārējai Astras piemiņas rakstu un pasākumu plūdiem pievienot savu artavu — bildi no jaunības laikiem. Vienmēr tikai uz lēģera laiku bildēm skatoties, var piemirsties, ka režīms centās salauzt un nolikt malā gudru cilvēku un disidentu, bet vienlaicīgi ievilka dziļas rievas smuka puiša sejā. Varbūt ne pats lielākais čekas grēks, bet zaudējums tāpat.
Gunārs Astra jaunībā
Par Astru daudzkārt esmu iedomājies, apsverot to, kā es pats paužu savus uzskatus, tai skaitā kad pirms pāris gadiem sāku rakstīt šo emuāru. Vai es spētu dzīvot tā, kā uzskatu par pareizu, it īpaši, ja apstākļi būtu manai izvēlei nelabvēlīgi?
Par laimi, man nav nācies tā pa īstam izdarīt šādas izvēles, ne darba dēļ, ne arī personiskājā dzīvē, ieskaitot seksuālajā. Taču, bieži sķiet, ka izvēlos vienu, divus vai trīs jautājumus, kas tobrīd ir svarīgi, un citas lietas nākas atlikt. Protams, pārlieku liela interese par visu ko esot viena no šizofrēnijas pazīmēm, un spēja izvēlēties galveno ir ļoti nozīmīgs talants un iemaņa, tomēr gribētos, savas vēlmes sasniedzot, nepagrūst malā citus.
Neatkārtošu pats sevi, pukstot par mīksto ķermeņu komodifikāciju pornogrāfijas ražošanai un ar geju un citu mīksto identitāti saistītiem patērētājkultūras jautājumiem, taču uzskatu, ka geju tiesības un dzimuma kategoriju izņemšana no laulību institūcijas, kas ne visiem ir pa prātām, pārlieku dominē mīksto kopienas jautājumu lokā.
No tāluma vērojot Volstrītas ieņēmējus, nevar nepamanīt šīs nelielās, bet kaismīgās iniciatīvas vislielāko vienlaicīgo plusu un mīnusu– konkrētu mērķu trūkumu. Tas ļauj vaicāt, kāpēc gan šie cilvēki ir sanākuši, ja nav mērķu un konkrētu nodomu. Tajā pašā laikā, tikai šādi var domāt un iestāties par sev interesējošo, vienlaicīgi ļaujot tāpāt darīt arī citiem. Tāpēc vien, ka mana sāpe ir tā skarbākā, vai varbūt tā ir jau izsāpēta, nedrīkst nostāties maliņā, “jo uz mani tas neattiecas!” Tā saka, piemēram, šis mīksto tiesību aktīvists. Un domāju, ka tam piekristu arī Gunārs Astra.
